DZĪVS MŪŽU
MŪŽAM
Jāņa Atklāsmes
grāmatā 1:17b-18 rakstīts:
“Nebīsties!
Es esmu Pirmais un Pēdējais un Dzīvais.
Es biju miris un, redzi, Es esmu dzīvs mūžu mūžam, un Man ir
nāves un elles atslēgas.“
Ir atausis Lieldienu rīts! - Tā lielā, skaistā diena,
kad varam pacelt balsis Dieva slavēšanā, jo “nāve ir aprīta
uzvarā”! Tukšais kaps par to liecina un dāvā mums pilnīgu
cerību. Nāve nav varējusi noturēt Jēzu, un tā
nenoturēs arī mūs.
Caur Lieldienu dziesmām skan prieka vēsts, ko
eņģeļi pasludina sievām, kuras tajā rītā
nāca uz Jēzus kapa vietu, lai sagatavotu mirušā miesas
apbedīšanai. “Ko jūs meklējat dzīvo pie mirušajiem? Viņš nav
šeit,- bet Viņš ir augšāmcēlies!”
Augšāmcēlies! Ne- lai atkal mirtu. Nē- nāvei nav vairs
varas! Salauztas tās važas, un Viņš ir cēlies uz
mūžīgu dzīvību.
Jēzus sacīja Jānim: “Es biju miris- un redzi,-Es Esmu dzīvs
mūžu mūžam!”
Jēzus Kristus ir dzīvs uz visiem laikiem, - uz mūžību,
mūžu mūžam! Mūžībai nav beigas- arī 1000 līdz 10
000, miljoniem gadu no šīs dienas Viņš vēl būs dzīvs.
Un ne tikai Viņš, bet arī visi tie, kas ir Viņā. Jo Kristus
augšāmcelšanās no mirušajiem atvēra ceļu arī mums.
Jēzus izlēja savas asinis pie krusta Lielajā
Piektdienā, tā paņemdams uz sevi mūsu sodu. Viņš
nomira mūsu vietā. Jēzus to darīja
mīlestībā: ”Jo tik ļoti Dievs pasauli
mīlēja, ka Viņš devis savu vienpiedzimušo Dēlu, lai neviens,
kas Viņam tic, nepazustu, bet dabūtu mūžīgo
dzīvību.”
Jēzus mira, lai mēs varētu dzīvot
mūžībā. Toreiz pie Lācara kapa Jēzus sacīja:” Es
Esmu augšāmcelšanās un dzīvība; kas man tic, dzīvos,
ja arī tas mirs, un ikviens, kas dzīvo un tic Man,
nemirs nemūžam!”
Jēzus ir augšāmcelšanās un dzīvība. Ja ticam uz
Viņu, tad arī mēs dzīvosim mūžīgi – mūžu
mūžam.
Tādēļ jau arī Jēzus pasaulē nāca.
Viņš nāca, lai mūs salīdzinātu ar Dievu, lai mums
varētu būt dzīvība kopā ar Viņu Tēva
namā. Mācot par Tēva namu, Jēzus sacīja, ka Viņš
ņems savējos pie Sevis, lai tur, kur ir Viņš, būtu arī
mēs.
Bez Viņa nāves un augšāmcelšanās mēs tur netiktu,
jo pēc dabas, no dzimšanas mēs esam grēcinieki. Nekas
grēcīgs nevar Dievam tuvoties. Jēzus izlietās asinis
salīdzina mūs ar Dievu. Pāvils to izskaidro „Ja, ja jau viena cilvēka
pārkāpuma dēļ nāve caur šo vienu kļuvusi par
valdnieku, cik daudz vairāk tie , kas saņēmuši
žēlastības un taisnības dāvanas pārpilnību,
kļūs dzīvības valnieki caur šo vienu Jēzu Kristu.
Tatad , ka
viena cilveka pārkāpuma dēļ pār visiem nākusi
pazudināšana, gluži tāpat viena cilveka taisnības darbs visiem
nes taisnošanu un dzīvību. Jo , kā ar viena cilvēka
nepaklausību neskaitāmi kluvuši grēcinieki, tāpat ar viena
cilveka paklausību neskaitāmi kļūs taisnoti.
Bet
bauslība ienakusi starpā, lai pārkāpums vairotos, bet kur
vairojas greks, tur pārpārim vairojusies žēlastība, lai
tāpat kā līdz šim grēks ir valdījis nāvē,
turmāku valdītu žēlastība caur taisnību uz
mūžīgu dzīvību, caur mūsu Kungu Jēzu Kristu.”
Caur vienu cilvēku- Ādamu- grēks un nāve ienāca
pasaulē. Tas skar mūs visus. Ādama nepaklausība ielaida
grēku un nāvi cilvēka dzīvē. Kristus paklausība
Dievam, Viņa mīlestības upuris mums panāca pestīšanu-
visiem, kas tic. Kad mēs uz Viņu ticam,tad mūsos nāve ir
aprīta uzvarā. Kādā dienā mums katram fiziski būs
jānomirst, tāpat kā Ktistus fiziski nomira.
Lielajā Piektdienā Jēzus mirušās miesas
noņēma no krusta. Tās ieguldīja labvēļa
kapā. Jo sabata diena bija tuvu, tāpēc nebija laika sarīkot
kārtīgas bēres. Tanīs dienās mirušos svaidīja ar
zālēm un ietina tos audekla drānā. Tas viss tika atlikts uz
svētdienas rītu, jo sabatā to nedrīkstēja darīt.
Svētdienas rīts- Lieldienu rīts, kaut arī tas
iesākās ar smagumu, ar melnu mākoni, ātri vien
noskaidrojās un pārvērtās par visskaistāko dienu.
Sievas, kas apmeklēja kapu, varēja nest mācekļiem prieka
vēsti- bēres nebūs! Jēzus ir dzīvs- Viņš ir augšāmcēlies!
Arī mūs kāds reiz
guldīs kapā. Dieva noliktā laikā ievilksim pēdējo
elpu un slēgsim acis ciet. Bet darīsim to, zinādami, ka tās
nebūs beigas. Ja slēgsim acis Kristū, tad tās atkal
atvērsim Viņā uz mūžīgo dzīvību.
Apustulis Pāvils rakstīja Tesaloniķiešu draudzei: „Mēs
gribam , brāļi , lai jūs būtu skaidrībā par tiem,
kas aizmigusi, un lai jūs nenodotos skumjā ka tie, kam nav
cerības.Jo tapat, kā mēs ticam, ka Jēzus ir nomiris un
augšāmcelies, Dievs arī aizmigusos caur Jēzu vedīs
godībā kopā ar Viņu.”
Dieva noliktā stundā atskanēs pēdējā
bazūne. Visi, kas Kristū miruši, tiks augšāmcelti un tiks
aizvesti uz Tēva namu, kur dzīvosim mūžu mūžam. Redziet-
Kristus augšāmcelšanās nodrošina arī mūsu
augšāmcelšanos!
Lieldienu prieka vēsts ir, ka – Kristus ir augšāmcēlies!
Viņš ir dzīvs mūžu mūžam! Kas uz Viņu tic, tam šī
dzīvība arī brīvi dota. Kā tad mums būs
dzīvot? Apustulis Pāvils uz šo jautājumu atbild:
„Tērpsimies
ticības un mīlestības bruņās un izliksim
pestīšanas cerības bruņu cepuri. Jo Dievs mūs nav nolicis dusmībai,
bet lai mēs iegūtu pestīšanu caur mūsu Kungu Jēzu
Kristu, kas par mums ir miris, lai mēs kopā ar Viņu dzīvot,
vienalga vai esam nomodā vai aizmigusi.”
Lai mēs kopā ar Viņu dzīvotu, šodien Lieldienu
dienā apzināsimies no jauna- cik ļoti Dievs mūs ir
mīlējis. Apzināsimies, ka nāve aprīta uzvarā.
Apņemsimies nenodoties skumjām kā tādi, kuriem nav
cerību.
Dzīvosim ticībā! Dzīvosim Lieldienu priekā!
Dzīvosim tam, kas ir dzīvs mūžu mūžam,- kura rokās ir
nāves un elles atslēga ! Neliksim cerību ne uz ko citu.
Dzīvosim Jēzum vien ! Nāksim,zemosimies Viņa priekšā
un nodosim sevi Viņam; ne tikai daļēji, bet pilnīgi!
Kristībās mēs tiekam pieņemti Jēzus
ģimenē. Iesvētībās solāmies Viņam kalpot,
sekot, dzīvot. Šodien, Lieldienās, pieminot Jēzus krusta
nāvi un Viņa augšāmcelšanos- nāksim no jauna Viņa
priekšā! Uz altāra ir maize un vīns- Viņa miesa un asinis,
kas mums dots. Nāksim, piedalīsimies Viņa svētajā
mielastā, lai arī mums būtu daļa pie Viņa.
Jēzus teica:” Kas bauda Manu miesu un dzer manas asinis,
tam ir mūžīgā dzīvība, un es to uzcelšu pastara
dienā. Ja mana miesa ir patiess ēdiiens un manas asinis patiess
dzēriens.
Kas manu
miesu bauda un manas asinis dzer, paliek manī un es viņā. Itin
kā mani sūtījis dzīvais Tēvs , un Es esmu dzīvs
Tēvā, tāpat arī tas , kas mani bauda, būs dzīvs
manī. Āmen.